Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

— Nogalini Nirfeat! — pārspējot kņadu, atskan vadītāja pavēle. Puse bandas steidzas pie sava bijušā biedra. — Paņemiet meiteni dzīvu! — Nazis neatlaižas un pirmais pabāž ar galvu pret mani.

Instinktīvi vēršu pret viņu savu dunci, kas, salīdzinot ar platajiem īsajiem zobeniem laupītāju brāļu rokās, šķiet tikpat bīstams kā zobu bakstāmais. Man trīc rokas, un knapi varu noturēt dunci ar galu uz priekšu, bet jau tagad droši zinu, ka pēc redzētā es to nevarēšu izmantot, lai ar ko tas man draudētu.

Nez kāpēc nevietā atcerējos stulbu atgadījumu kafejnīcā. Pie blakus galdiņa sākās strīds, viens no strīdniekiem pielēca un paķēra… kompasu. Arī viņa pretinieks, dūšīgs gaisa desanta karavīrs ar raksturīgu izpletni uz muskuļotās rokas, piecēlās un iespaidīgi jautāja: “Ko tu ar mani izdarīsi, idiot? Vai piepildīsi portaku?

Tajā brīdī viņa sejā bija apmēram tāda pati izteiksme, kāda tagad ir Nazim — nicinoši apmulsusi. It kā es viņam nedraudētu ar aukstām kājām, bet gan pērtu pa dibenu ar neilona zeķbiksēm.

Tikmēr viņa līdzzinātāji pielika punktu dumpīgajam biedram un sāka mani ielenkt. Viņi no manis nemaz nebaidījās, drīzāk spēlējās kā kaķi ar stūrī iespiestu peli — tas tik un tā nekur nenāks, kāpēc gan steigties un atņemt sev prieku?

Aizvien skaidrāka kļuva izredzes “nogrimt upē” kaut kur ceļā uz vergu tirgu. Dunča rokturis arvien vairāk dedzināja plaukstu no aukstuma, un šis aukstums radīja nepatīkamas sāpes plaukstas locītavā. Man ļoti gribējās atvilkt pirkstus, bet tas nozīmētu palikt pilnīgi bez ieroča.

Es nevarēšu izmantot dunci, un bez tā es tajā brīdī būšu piesiets. Tomēr dilemma…

— Nenāc klāt! — Paliecusies uz priekšu, viņa pamāja ar dunci pārlieku tuvu pienākušajam Nazim sejā.

— No kurienes tu šo lietu dabūji, nyera? — plaši smaidīdams, viņš pēkšņi ar diviem pirkstiem satvēra asmeni.

Viņa instinktīvi izvilka ieroci, baidoties, ka bandīts to neatņems.

— Skum! — Nazis zvērēja un iebāza savu asiņaino pirkstu mutē, dusmīgi uzlūkojot mani.

Viņa biedri smējās. Nē, viņu līdzdalībnieks tikko nomira, otrs ir nogalināts paši, un viņi izklaidējas, it kā viņiem ar to nebūtu nekāda sakara! It kā kaut kas nenozīmīgs būtu noticis!

Mana plauksta pēkšņi sažņaudzās krampjos — likās, ka vēnas sāpētu no aukstuma. Nešaubos, ka pie vainas ir duncis. To pašu sajūtu piedzīvoju, kad viņš izsūca spoku, tikai tagad sajūta bija daudz spēcīgāka un neizturamāka. Bet pats pretīgākais bija tas, ka nevarēju atvilkt dūri, lai izmestu dīvaino ieroci — pirksti likās krampji. Duncis atdzīvojās, trīcēja un vibrēja manā rokā, un no asmens kā bieza migla izlija pienaina dūmaka.

Tiklīdz dūmaka sasniedza bandītus, viņi visi reizē izklīda malās, it kā būtu trāpījuši ar dauzītu aunu. Atskanēja lāsti un klusināti lāsti, viens netīrāks par otru, un jau pēc tradīcijas bērni sāka kliegt un meitenes apdullinoši kliedza. Un es atpazinu to pašu saucienu — viņi kliedza no laivas. Tā resnā meitene.

Sasodīts, ja es tiešām valdīšu, es aizliedzu bez iemesla kliegšanu likumdošanas līmenī. Uzlikšu sodu, ja draudu līmenis neatbilst trieciena spēkam…

Tikmēr migla turpināja plūst no dunčiem un spalvām, veidojoties pazīstamās formās. Un drīz vien izcirtuma vidū no tā tika ieausts spokains vilks — zvērs no sienas. Tikpat milzīgs, cik es to atcerējos, vai pat lielāks!

Anguss, kā toreiz viņu sauca Sonics. Zvērs no sienas, kuru man īsti nebija laika redzēt.

Vilks pacēla purnu un apdullinoši auroja. Tajā pašā brīdī aukstuma sajūta kļuva neizturama un izplatījās līdz elkonim un tālāk. Acu priekšā peldēja apļi, vēl kādu laiku vēroju bandītus, kas steidzas un kliedz, izskatījās pēc izplūdušiem plankumiem, un, kad aukstums sāka satvert manu krūtis, es neizturēju un kliedzu.

18. nodaļa. Negaidīta papildināšana un paredzamā sadalīšana

Reginhards Berlians, dimanta pūķis, Drakendortas draklors.

Drakendort Reach, Dragon Peak, Diamond Cave. Brīdis, kad Līna saskārās ar laupītājiem.

Vairākas dienas viss, ko es darīju, bija pierunāt pūķi pārtraukt mūsu saikni. Es pat izdomāju, kā tieši to izdarīt, bet Berlians bija nelokāms. Pirmo dienu viņš pat negribēja mani klausīties. Man pat bija jāiztur nogurdinoša prāta cīņa, kas nav tik viegli, ja tu sacenšas ar pūķi.

Kā es viņu pierunāju! Kādus argumentus viņš sniedza, kā visu izklāstīja, skaidrojot, kāpēc šim mēģinājumam vajadzētu būt veiksmīgam, un šķiet, ka man izdevās pārliecināt Berliānu, ka mums tas izdosies.

“Ber, mēs vairs nevaram gaidīt! Mēs to izmēģināsim šodien saulrietā,” es biju nelokāma.

"Mūsu savienojuma pārtraukšana ir sliktākā ideja, kāda jums jebkad bijusi, Reg! Es pat nevaru izlemt, kas ir sliktāks, vai pasniegt Cleaving Nirfa ar savām rokām uz samta spilvena!

Pūķa labad es pat izmēģināju vēlreiz tās metodes, kuras bijām izdomājuši jau agrāk, bet, kā jau gaidīts, ar nulles efektu.

"Esmu pārliecināts, ka nekas slikts nenotiks, ja kādu laiku pavadīsim šķirti. Jums nekas nedraud, bet es kaut kā tikšu galā. Tiklīdz es atradīšu Lindaru, es viņu atvedīšu uz šejieni, un pēc tam, kad būsi atbrīvots, mēs veiksim jaunu rituālu, pēc kura mēs atkal kļūsim par tādu,” pierunāju pūķi.

“Labi, bet pagaidīsim vēl mazliet? Trīs dienas, Reg! Vēl trīs dienas,” pūķis iesāka to pašu dziesmu, cerot, ka pēc trim dienām notiks brīnums, ne mazāks.

"Un kas mainīsies, Bēr? Ak jā, iespējams, Drakendortā nepaliks neviena iemītnieka, jo radības tos apēdīs! — es uzliesmoju. "Vai arī nirfi tiks pie mana zobena." Starp citu, mēs nezinām, kas notika ar citām dāvanām no Progenitor Dragon. Varbūt arī viņi jau ir notverti. Tad ierobežojumi noteikti beigsies.”

"Reg, bet klausies…" Berliana argumenti izsīka, bet viņa spītība ne. Pūķis viegli gāja pa apli.

"Labi, tas arī viss. Pietiekami! Šodien saulrietā mēs pārtrauksim maģiskās saites, punkts!

"Un kas tad ar mums notiks?" — Tas izklausās dīvaini, bet milzu ķirzaka, ko senatnē radīja pats Pūķis Priekštecis, bija uz histērijas robežas.

Tiklīdz es to sapratu, es mīkstināju un maigi pieskāros sava otrā Es