Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

Biedējošs minējums uzkrita man uz galvas kā lāsteku kaudze no jumta.

Arī šis vīrietis ir upuris!

Varbūt viņš arī tagad kaut ko iedomājas? Tas izskaidroja gan nepiemērotu uzvedību, gan nejutīgumu pret sāpēm. Pēkšņi mūs abus nolaupīja, izģērba, un tagad izvirtuļi skatās uz mums caur monitoru ekrāniem un gaida, ko mēs darīsim. Un ķēms, kurš to visu trokšņaini sāka, pelna naudu straumē** un priecājas.

Mūsdienās ir daudz konvertēto. Daži cilvēki filmē visas šīs nepatīkamās lietas, citi to skatās.

Īpaši gribējās ticēt, ka arī svešinieks bija upuris. Ja izdosies vienoties, mums abiem būs vieglāk tikt ārā.

Viņa dziļi ievilka elpu, sakopot spēkus, un draudzīgi pasmaidīja:

— Klausies. Mums abiem jānomierinās, labi? — Es mēģināju runāt pārliecinoši un ar acīm norādīju uz viņa krūtīm: "Tev asiņo." ES varu palīdzēt.

Viņa teica un apstājās. Jā, tas ir interesanti. Man nav ne pārsēju, ne antiseptisku līdzekli. Nav pat ūdens vai apģērba, ar ko mazgāt un pārsiet brūci.

— Tā ir patiesība? — vīrietis izsmejoši pacēla uzaci.

Ar vienu zibens parautu viņš pēkšņi attapās man aiz muguras. Man pat nebija laika pamirkšķināt ne aci. Asmens, it kā dzīvs, izgriezās no viņa rokām un atradās piespiests pie rīkles.

Joprojām nav upuris…

Es sastingu, baidīdamās atvilkt elpu, lai nesagrieztos.

— Atlaid!

Viņa mēģināja atgrūst vīrieša rokas, taču nespēja tās pakustināt ne par milimetru.

— Nu, es nē! "Es vairs nepieļaušu šādu kļūdu, Linij," svešinieks gandrīz cieši čukstēja.

Cerība, ka esam vienā pusē, ir pilnībā izgaisusi. Viņš zina manu vārdu, kas nozīmē, ka viņš apzināti piedalās visā šajā idiotiskajā izrādē.

— Līna! Mani sauc Līna! — viņa dusmīga atcirta. — Ļauj man iet!

— Turies mierā, Ēn. Citādi tu gūsi savainojumu, ”psihs kaut kā pārāk mierīgi teica. Pat nejauši un pat nedomājot par pakļaušanos.

Ar savu brīvo roku viņš apvija manu vaigu kaulu, ar īkšķi pieskārās manām lūpām un viegli piespieda apakšējo. Noliecies pār manu plecu, viņš pēkšņi uzspieda skūpstu manai mutei. Ar vienu roku viņš turēja zobenu, bet ar otru neļāva man novērsties. Likās, ka, ja viņš nospiedīs nedaudz stiprāk, kakla skriemeļi lūzīs.

Tas bija uz malas. Drosmīgi. Atklāti sakot. Ļaunprātīgs. Neticami sierīgs un… Negaidīti patīkams.

Es nevarēju iegūt pietiekami daudz gaisa no neērtās pozīcijas, no pārliecinātās vīrieša plaukstas. No asmens piespiests pie ādas.

Skūpsts uz neprāta un nāves robežas! Salda kā pēdējā elpa un rūgta kā čūskas inde…

Nevarēdama to izturēt, viņa centās atbrīvoties, aizmirstot par veselo saprātu. Asmens dega no sāpēm, pārgriežot ādu tieši virs atslēgas kauliem.

Zibspuldze!

Spilgtā gaisma izdedzināja manu tīkleni, un nākamajā mirklī es jutos ļoti auksts…

* Varone atceras varoni no tāda paša nosaukuma seriāla par burvīgu seriālu maniaku. (autora piezīme)

** Apraidiet video reāllaikā internetā. Straumētāji bieži lūdz savai auditorijai naudu, lai turpinātu straumēšanu. (autora piezīme)

2. nodaļa: Pūķa atmodināšana

Reginharda Berliāna dimanta pūķis, Drakendortas draklords*.

Thoriswen's Reach, Erlings no Zinborro pirms septiņiem gadiem…

Pēdējo sešu mēnešu laikā es apmeklēju karsto Soljaru un mežaino Bērštonu, taču neatradu tur ne miņas no Ēnas. Kirfarongs to atstāja uz vēlāku laiku personisku iemeslu dēļ un pēc padomdevēja dzeramnaudas devās pie Erlinga Zinborro, kas atrodas Torisvenas pierobežā.

Mēs mazajā viesistabā runājām ar grāfu Zinborro, malkojot vietējo pikanto dzērienu, kas pagatavots no tāda auga sulas, kas sastopams tikai šajā purvainajā reģionā.

— Kā jums patīk trīsgadīgais “Esh-kam-akk”, mans kungs? — Ērls jautāja, gaidīdams, kad pamēģināšu dzērienu. — Dvēselisks dzēriens!

— Lieliski! — no sirds uzslavēju.

— Vai jūs zināt, no kā tas ir izgatavots? Mēs to ražojam no īpašas zāles…” Ērls sāka detalizēti stāstīt par grūtībām sagādāt augstas kvalitātes izejvielas, iejaucot savu runu ar deminutīviem ad nauseum.

“Eš-kam-akk”, iespējams, izrādījās pirmais un vienīgais, kas man patika šajā Pūķa priekšteča aizmirstajā vietā.

Pats Dors Zinborro, smagnējs vīrietis ar gaļīgu degunu un izspiedušām acīm, jau no pirmajiem brīžiem izraisīja tikai aizkaitinājumu. Manam pūķim absolūti nepatika Ērla smarža, un man nepatika idiotiskais runas veids.

— Vai vēlaties vēl vienu glāzi? — Ērls nolieca galvu, mānīgi skatīdamies man acīs, un izskatījās pēc liela lielgalva putna.

"Varbūt vēlāk," es atteicu, parādot savu puspilno glāzi.

Man bija svarīgākas lietas, ko darīt, nekā tukša pļāpāšana, bet man bija jāsarunājas, kamēr es gaidīju, kad grāfs iepazīstinās ar savu meitu Lindaru.

“Nez, kā izskatās grāfa meita? Vai jūs domājat, ka viņa izskatās pēc sava tēva? — Berlian, mans pūķis, satrakojās.

"Kirfarongas Lindara Zinborro māte…"

"Reg, jūsu vārdos ir tik daudz cerību!"

"Un jūsu — ironija!" — Es nepaliku parādā.

Aizbildinoties ar to, ka meitenei vajadzēja sevi sakārtot, katrs grāfs centās pēc iespējas aizkavēt laiku, lai būtu laiks kaulēties sev par privilēģijām, nesadusmojot Draklordu. Ērls Zinborro nebija izņēmums.

"Kā tad ir ar Esh-kam-akka prioritārajām piegādēm no Zinborro uz Drakendortas tiesu?" Padomē draklāra Valda priekšā teiksiet man kādu labu vārdu?

“Par padomju laiku! "Pūķis manā galvā atdarināja grāfu un apzināti piebilda: "Es beidzot esmu izlēmis, kas nozīmē, ka drīz parādīsies mana meita."

Es neviļus pasmaidīju un neskaidri atbildēju, zagšus skatoties antīkajā vectēva pulkstenī:

"Es paskatīšos, ko es varu darīt, Ērl Dors."

Diemžēl jūs varat saprast, kas ir jūsu Ēna, tikai klātienē. Un, ja pietiek ar vienkāršu cilvēku pulcēšanos vienuviet, tad grāfu ģimenes jāapmeklē personīgi, lai saglabātu lojalitāti.

— Esi tik laipns, Draklord Berlian! — Ērls bija sajūsmā. — Bet aiz mums tas nesapūtīs! Centīsimies visu iespējamo…

Viņš teica kaut ko citu, bet es viņu vairs nedzirdēju. Vienā mirklī viss mainījās.

Pat pirms es redzēju grāfa Zinborro meitu, es sapratu, ka tā ir viņa. Mana ēna. Pēkšņi nebija svarīgi, kā tieši šī meitene izskatās. Pat ja viņš klibo uz abām kājām vai šķielējas.