Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā. Bakalaura darbs - Romans Arzjancevs

5. Aktīvas uzvarēttieksmes ierosināšana (orientācija uz uzvaru) priekšā stāvošās sacensībās.

6. Veidot ciešu pārliecību par saviem spēkiem un iespējām sasniegt uzvaru priekšā stāvošās sacensībās.

7. Negatīvo emociju pārvarēšana, ko izraisījušas priekšā stāvošās sacensības; moža emocionālā noskaņojuma radīšana un uzturēšana – raksturīga «sportiskās formas» īpatnība.

8. Ierosināt gatavību maksimālam gribas sasprindzinājumam un prasme to izpaust priekšā stāvošos sacensību apstākļos [43; 9—10].

Pēc A. Puni, psiholoģiskā sagatavošana – tā ir sarežģīta pilnīga personības izpausme, ko raksturo sportista skaidra pārliecība par saviem spēkiem, vēlme aktīvi un azartiski cīnīties līdz galam uzstādīto mērķu sasniegšanai, optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis, augsta traucējumu noturības pakāpe attiecībā pret dažādām nelabvēlīgas ārējās un iekšējās iedarbības ietekmēm, spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, domas, jūtas, visu uzvedību, adekvāti radušos bezgalīgi mainīgās sportiskās cīņas situācijās; viss tas austākās pakāpes saspringtā, sacensību afekta situācijā [44; 10].

Būtiska vieta gatavības sacensībām stāvokļa izpētē ir jautājumiem par šo stāvokļu vadīšanu, gan no ārienes, gan paša sportista spēju to darīt. Šiem jautājumiem ir īpaša nozīme, t.i., psihiskais stāvoklis ir relatīva miera – kustības līdzsvarā izpausme. Bet līdzsvars var būt noturīgs un nenoturīgs. Priekšā stāvošo un jau notiekošo sacensību apstākļos to ietekmē daudzi un daudzveidīgi iekšējie un ārējie faktori. Tāpēc pašam sportistam un personai (pirmkārt, treneriem), kas palīdz viņam risināt sacensību uzdevumus, ir nepieciešams speciāls un neatliekams uzdevums – pretdarbība šiem faktoriem vai no līdzsvara izsistas sistēmas atjaunošana, t.i., psihiskās gatavības stāvokļa atjaunošana [37; 6].

Par gaidāmo sacensību apstākļiem parasti nekad neuzzina visus sīkumus. Tādēļ jārēķinās ar vairāk vai mazāk precīzu atspoguļojumu jeb iztēli, kas veidojas sportista smadzenēs, kā arī ar sportista attieksmi un tās raksturu pret visu to nezināmo vai nepietiekami labi zināmo, taču gaidāmo. Pārvarēt sportistā nevēlamu attieksmi pret gaidāmajām sacensībām – tas ir viens no galvenajiem psiholoģiskās sagatavošanas uzdevumiem.

Nepieciešamās informācijas trūkums, protams, traucē psiholoģiskās gatavības veidošanu, bet, ja vājas vietas ir vēl arī citos sportista sagatavotības veidos, tad tas kļūst par papildfaktoru, kas kavē sasniegt labāku rezultātu. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas procesā liela nozīme ir pareizai sacensību mērķu un motīvu noteikšanai un izpratnei.

Piedalīšanos sacensībās parasti iekļauj sportista treniņu gada plānā. Tajā ir jābūt arī gada laikā paredzēto startu skaitam. Taču ne visas sacensības ir vienādi nozīmīgas. Nozīmīguma ziņā jāizdala galvenās. Sacensības, kuras notiek pirms tām, var uzskatīt par sagatavojošām [9; 47].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana dalās posmos, kas faktiski ir dažādas šī procesa attīstības pakāpes. Eksistē dažāda šo posmu klasifikācija.

Psiholoģisko sagatavošanu iedala piecos posmos:

1. Posms, kas seko tieši pēc sacensībām. Šajā posmā sportists, vadoties no iepriekšējo sacensību rezultātiem, apgūst to vai citu nostādni nākošajiem treniņiem un priekšā stāvošām sacensībām.

2. Treniņu posms pirms sacensībām. Šis posms ir pats ilgstošākais. Tā galvenais uzdevums – sportista psiholoģisko īpašību īpatnību, to izpausmju sacensību laikā pētīšana un tādu pasākumu izvēle, kas nepieciešami šo īpašību attīstībai.

3. Tiešas sagatavošanās sacensībām posms. Šo posmu nosaka virzība sportista emocionālajā sfērā.

4. Pēdējā šī posma daļa – pirmsstarta stāvoklis tieši pirms sacensībām.

5. Pašu sacensību process.

A. Puni sacensību psiholoģisko sagatavošanu iedala trīs posmos:

1. Iepriekšēja darbības plānošana saskaņā ar paredzamajiem sacensību apstākļiem.

2. Šīs programmas pārbaude, precizēšana un nostiprināšana ar domāšanas un praktiskām darbībām.

3. Nostiprināts lēmums par darbības programmu [27; 28—30].

Zems psihiskās noturības līmenis izpaužas paaugstinātā trauksmes stāvoklī, nemotivētā agresivitātē, nedrošībā, apātijā.

Lai paaugstinātu noturības līmeni pret traucējumiem, var izmantot iespējamo stresoru desensibilizāciju, veiksmes un neveiksmes modelēšanu, spēlētāja, posma, komandas patstāvības attīstību, treniņu sarežģītākos apstākļos, augstu starppersonisko saišu līmeni, perceptīvās noturības attīstību, motivācijas nostiprināšanu, anticipāciju attīstību spēļu epizožu scēnās, emocionālās rezerves radīšanu sacensībām, psiholoģiskā klimata optimizāciju komandā [33; 74—75].

Sportista psiholoģiskajā sagatavošanā svarīga vieta ir savu emocionālo pārdzīvojumu vadīšanas spēju veidošanai. Sportiskajā darbībā, īpaši sacensību periodā, valda spēcīgas emocijas, kas graujoši ietekmē «sportisko formu» vai sportista trenētības stāvokli., kas ar lielu darbu sasniegts ilgstošas fiziskas, tehniskas un taktiskas sagatavošanas procesā. Ja sportists pakļaujas šīm emocijām, viņš slikti startē un nobeidz sacensības ar zemiem rezultātiem [43; 26].

Psiholoģiskajā sagatavošanā izdala speciālas psiholoģiskā sagatavošanas aspektu, kura būtība – sportista iespēju realizācija konkrētās sacensībās. Sportistam jānovērtē apstākļus, sāncensi, sevi pašu, jāpieņem lēmumu un jādarbojas. Īpaši atbildīgs ir pirmsstarta periods. Pārlieku liels uzbudinājums var samazināt darbības rezultativitāti. Tāpēc sportistam jāzina savas emocionālās izpausmes, kā arī paņēmieni un metodes, ko jāizmanto, lai samazinātu pārmērīgi spēcīgas emocijas [51; 79].

Psiholoģiskās sagatavošanas procesā īpaša vieta ir tieši peldētāja pirmsstarta sagatavošanai. Tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt optimālu līmeni un virzienu emocionālajam uzbudinājumam. Daudzie vērojumi rāda, ka pārlieku liels uzbudinājumu (pirmsstarta drudzi) raksturo nedrošība, trauksme, domas par neveiksmīgas uzstāšanās sekām utt., tas, kā likums, vēl pirms starta uzstāšanās nolemj sportistu neveiksmei [26; 9—10].

Pirms starta sportistu emocionālais stāvoklis nemitīgi mainās. Ne vienmēr sportists pats pamana izmaiņas sevī. Lūk, piemēram, ko par sevi stāsta otrās klases peldētājs K. «Pirms starta es vienmēr kļūstu jautrs, man nav pirmsstarta drudzis. Ja man ilgi jāgaida starts šo jautrību nomaina starta apātija. Kad es redzu kā peld sportisti, mani pārņem satraukums; paātrinās pulss, elpošana, pat nedaudz galva griežas. Pirms starta es neesmu jautrs. Pirms starta es cenšos vairāk būt kopā ar biedriem, runāju, novirzu domas no priekšā stāvošā starta.. Man rodas apātija, ja pietrūkst sarunu ar cilvēkiem, ja nav biedru» [51; 80].

Pirmsstarta emocionālos stāvokļus var novērtēt pēc sešiem ārējo pazīmju kritērijiem:

1. Uzmanība un uzvedība. Var mainīties no vienaldzības, miegainības, pazeminātas reakcijas, zemas uzmanības intensitātes, kas raksturo apātiju, līdz garastāvokļa biežai maiņai un uzmanības nenoturībai drudža stāvoklī.

2. Mīmika un pantomīmika. No nekustīgas sejas izteiksmes līdz saspringtai mīmikai ar izteiktu žestikulāciju.

3. Kustības. Apātijai raksturīgas lēnas, neizteiksmīgas kustības. Drudzim – straujas, ātras kustības.

4. Statiskās pozas. Pozas parasti ir neērtas, bet pirmajā gadījumā nemainīgas (statiskas), nekustīgas, otrajā – šo pozu bieža maiņa.

5. Runa. Apātijai raksturīga palēnināta, mazizteiksmīga, klusa. Drudzim – ātra, skaļa, bet vārdu galotnes netiek skaidri izrunātas.

6. Veģetatīvās reakcijas. Sirdsdarbības frekvence un elpošanas ritms lēnāki, vai otrādi – ātrāki nekā parasti. Sejas krāsa bāla vai sarkana, mainās arī muskuļu tonuss [9; 49].

Pirmssacensību un sacensību psihiskā stāvokļa pašregulācija ir pats svarīgākais faktors psihiskās gatavības sacensībām stāvokļa radīšanai un saglabāšanai un tā uzturēšanai optimālā līmenī sacensību apstākļos. Pašregulācijas pamatā ir sportista sevis paša pārzināšana, konkrēti runājot, to izmaiņu, kas raksturīgas tam vai citam psihiskajam stāvoklim.

Dažādu pašregulācijas līdzekļu izmantošanai (autogēnais treniņš, psihoregulējošais treniņš, psihiskās domāšanas treniņš u.c.) nepieciešama speciāla apmācība psihologu, ārstu, treneru vadībā [29; 9].

Lietojot personības emocionālās sfēras pilnveidošanas paņēmienus, plaši izmanto īpaši organizētas izteiksmīgas kustības.

Sporta praksē sportista emocionālajai sfērai pietiekami efektīvas ir mīmikas, elpošanas un brīvas izteiksmīgas kustības.

Visai daudzveidīgi paņēmieni ir augstas kvalifikācijas sportistu emocionālās sfēras galveno izpausmju pilnveidošanai, lai risinātu uzdevumus psiholoģiskai sagatavošanas sacensībām. Tomēr visa šī daudzveidība kalpo vienai prasībai – nepieciešamība pastāvīgi uzkrāt katra sportista emocionālā fonda rezerves.

Augsta līmeņa kvalificētu sportistu emocionālā fonda rezerves var kalpot par pamatu modeļu raksturojumu sastādīšanai viņu emocionālajai sfērai. Te pirmajā vietā izvirzās specializēti līmeņi tikumisko jūtu izpausmēm. To izpausmes efektivitātes galvenais rādītājs ir sportisko rezultātu izaugsme, uzstājoties atbildīgās sacensībās [33; 27].

Psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ar jauniem sportistiem virzīts psiholoģiskās gatavības sacensībām radīšanai un pareizai sportista personības tapšanai, kas ietver sportiski-lietišķās motivācijas veidošanu, adekvātu pašnovērtējumu, cenšanos sasniegt grūtu sportisku mērķi un optimālu pārliecību par tā sasniegšanu, pareizu attieksmi attiecībā pret sasniegtajām veiksmēm un īslaicīgām sportiskām neveiksmēm. Tādējādi, psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ir svarīga trenera darbības sastāvdaļa [20; 11].

Viens no trenera uzdevumiem sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir paša sportista psiholoģiskās sagatavošanas kontrolēšana.

Galvenie trenera uzdevumi vispārējā psiholoģiskajā sagatavošanā ir sekojoši:

1. Sportista psiholoģiskā raksturojuma sastādīšana.

2. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas plānošana.

3. Sportista mācīšana izmantojot vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

4. Ikdienas palīdzība un kontrole sportista vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas rekomendāciju izpildei.

Trenera uzdevumi sportista psiholoģiskās sagatavošanas jomā konkrētām sacensībām noteikti sekojošā veidā:

1. Pozitīvas attieksmes veidošana pret psiholoģisko sagatavošanu sacensībām.

2. Mācīt sportistiem visefektīvākos psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

3. Palīdzēt sportistam konkrētu psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi izvēlē. Šī izvēle atkarīga no tiem uzdevumiem, kas tiek izvirzīti sportistam sakarā ar dotajām sacensībām.

4. Trenera palīdzība, lai pareizi risinātu izvirzītos uzdevumus, nosakot izvēlēto līdzekļu efektivitāti.

5. Palīdzība sportistam tieši sacensību laikā [27; 19—20].

Analizējot ārzemju psihologu (ASV, Krievija, Bulgārija, Kanāda) darbības virzienus, būtiskais ir sporta veida psiholoģiskais raksturojums. Tāpēc tika izveidota shēma sporta veida psiholoģiskajam raksturojumam. Šī shēma sastāv no trim daļām:

1) sporta darbības objektīvie apstākļi;

2) personības psiholoģiskās īpatnības, kuras nodrošina augstus sasniegumus šajā sporta veidā.

3) Psiholoģiskā sagatavotība konkrētajā sporta veidā [5; 65—66].

Liela nozīme sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir sociālajam faktoram. Atkarībā no tā, cik lielā mērā sportists apzinās savu sabiedrisko pienākumu, cik liela ir viņa atbildības sajūta biedru, sporta kolektīva priekšā, lai būtu labi panākumi priekšā stāvošajās sacensībās, stiprinās sportista griba uzvarēt, aktīvāk norit psiholoģiskie procesi, risinot taktiskos uzdevumus, iespējama labāka uzmanības koncentrācija sportiskās cīņas situācijās.

Visām šīm psiholoģiskās parādībām, ko aktivizē sociāli ētiskās motivācijas, ir liela loma sportisko iemaņu apgūšanas procesā, radušos grūtību pārvarēšanā, īpaši sacensību gaidīšanas un piedalīšanās laikā. Jāatzīmē, ka sociāli ētiskie motīvi kā sportista psihes stimulatori, sekmīgi darbojas tad, ja sportistam sacensībās uzstādītie uzdevumi nepārsniedz viņa reālās fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās iespējas [45; 12].

Zināms, ka, ja sportists stipri noguris, tos veicina nelīdzsvarotus psiholoģiskos stāvokļus, kad starp funkcionējošās sistēmas elementiem pašas rodas nospiedošas attiecības.

Tāds sportista stāvoklis ir īpaši izteikts psiholoģiskās sagatavošanas posmos, kad tiek plānoti atbilstoši darba apjomi, kas vislielākā mērā veido tālākos sasniegumus. Speciālās sagatavošanas līdzekļu intensitātes palielināšana rada ne tikai fiziskās sagatavošanas pasliktināšanos, bet arī pasliktina svarīgāko psiholoģisko funkciju koordināciju, izposta smalkākās specializētās uztveres psiholoģiskās funkcijas. Sportista speciālās un psiholoģiskās sagatavošanas neordināras izmaiņas subjektīvi sportistam rada neapmierinātību ar savas darbības kvalitāti, kā rezultātā vērojama pārmērīga psiholoģiskā spriedze un atjaunošanās procesu palēnināšanās treniņu gaitā, kā arī pēc tiem [33; 75—76].

Rodas arī emocionāla spriedze. Tas ir saistīts ar emociju nervu aparāta aktivizāciju. Emocijas uz agrāk uzkrātu emociju bāzes atspoguļo efektīvu darbību iespējamību vēl līdz tam, kad darbības sāk realizēties. (Sportā tā ir vienas vai otras tehniskās vai taktiskās darbības pielietošanas efektivitātes iespējamība, kas ietekmē uzstāšanās sacensībās pozitīvu iznākumu). Tas ir īpašs nervu mehānisms, kas kompensē informācijas trūkumu, kas nepieciešams piemērošanās darbībām; pēc informācijas deficīta likvidēšanas emocijas var kļūt par traucēkli darbību organizēšanai. Labi automatizētu prasmi nepavada emocionālās spriedzes pazīmes [51; 27—28].

Peldēšanas sporta veidā dominē «monofrontālā» psihiskā aktivitāte, kas virzīta nepieciešamā pārvietošanās ātruma uzturēšanai, savas tehnikas kontrolei, fiziskās un gribas piepūles regulācijai pieaugoša noguruma apstākļos utt. Tomēr, tiešas cīkstēšanās situācijā, saistītā ar to, ka sportisti sacenšas uz viena vai paralēliem celiņiem, tā ir spēcīgs mobilizējošs faktors, un tajā pašā laikā prasa pastāvīgi kontrolēt pretinieka darbības, sekot sacensību situācijas izmaiņām un attiecīgi mainīt savas darbības. Tādējādi, šajos sacensību darbības veidos ir sportistu «biofrontālas» psihiskās aktivitātes elementi [40; 19].