Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

Apskatījusi pagalmu, viņa uzlika skaļumu uz maza ķebļa un izberzēja nogurušās acis. Un tad es tās atkal berzēju, pārliecinoties, ka neko neiedomājos.

Pagalma vidū it kā nekas nebūtu noticis, zirneklis skraidīja apkārt!

Tikai tagad sapratu, cik zems ir mans balkons — tikai otrais stāvs. Mēģinot izvēlēties vietu, lai nejauši novērotāji mani neredzētu no ārpuses, es aizmirsu par Sfīras spēju mest tīklus tālu un precīzi. Acīmredzot nirfeat mani tik ļoti nobiedēja.

Novērtēju attālumu līdz zemei. Ja es pareizi novērtēju zirnekļa izmēru, viņa, paceļoties uz pakaļkājām, var mani viegli sasniegt!

Sapratusi savu kļūdu, viņa sāka izmisīgi atraisīties no segas, ar kuru bija apsegusi ceļgalus. Krēsla koka kājas apdullinoši čīkstēja uz akmens, kad es uzlēcu. Sfira, acumirklī atpazinusi savu laupījumu, metās man pretī, strauji kustinot pinkainās ķepas. Paķērusi vērtīgu grāmatu, es iebridu istabā, un tajā pašā brīdī aiz muguras atskanēja pļauka. Es čīkstot atkāpos zem sienas aizsega un pagriezos.

— Dzīvs! — es iesaucos vai nu par sevi, vai par zirnekli.

Bija… Man bija cerība, ka duncis viņu ir nogalinājis, bet nē.

Krēsls, kuru Sfira bija novilkusi ar tīklu, blāvi iekrita zālē no balkona. Tas droši vien avarēja. Bija ērti, bet smagi! Un cik daudz darba es ieguldīju, lai viņu atvestu uz šejieni!

— Reptilis! — paspiedu dūri. "Tas ir labi, un jums būs piemērota izmēra Mašenkas krīts," es mierīgāk nomurmināju un devos uz savu istabu, kabatā sataustīdams vietējo šķiltavu, kas apgaismotu man ceļu.

Dienas laikā es atvēru visas durvis, lai apgaismotu tās ejas, kur nebija logu, bet tagad nebija pietiekami daudz gaismas, un es negribēju veltīgi dedzināt lāpas. Pirmkārt, bija žēl tos tērēt bez īpašas vajadzības, un, otrkārt, man bija bail no ugunsgrēka. Tu nekad nezini…

Vēl trīs dienas paskrēja kā viena. Es turpināju atjaunot kārtību tajās pils telpās, kurās viesojos visbiežāk. Izmantojot sirpi, es nopļāvu celiņus uz dārzu un divām kāpnēm pie sienas, kā arī pieklājīgu laukumu pie aizmugurējās ieejas, lai atvieglotu savu dzīvi. Lēnām viņa sāka sakārtot iekšpagalmu ar dārzu, kurā Sonic dzīvoja saules ēdāju pumpuros. Tā ir ļoti klusa un mierīga vieta.

Kopumā strādāju nenogurstoši, cenšoties pēc iespējas vairāk iedzīvoties pirms aukstā laika pienākšanas. Tagad ir silts, bet kas zina, cik tālu līdz vasarai tas ir pagājis? Likās kā jūlija beigas, bet ko es zināju par vietējo klimatu?

Nogurusi es pazudu bibliotēkā, mēģinot saprast, kā šeit viss darbojas, bet es nebiju burvis un ne vienmēr sapratu, ko lasu. Bet uzzināju, ka ziema šeit ir mitra un vējaina, jo teritoriju no ziemeļiem un rietumiem klāja kalnu grēda, bet no austrumiem pūta jūras vēji.

Ceturtās dienas rītā pamodos ar domu, ka būšu mežonīgs, ja nemainīšu diētu. Vietējie burkāni jau saslimu.

— Līna, vai tu esi pārliecināta? — jautāja pūķis, nemierīgi lidinādams apkārt. — Ko darīt, ja pils jūs neielaidīs?

"Ja nevarēšu tikt iekšā, es izmantošu zobenu," puķu ķildnieks jautri atbildēja, stāvot pie vārtu restēm.

Lēmums doties pastaigā līdz jūrai radās spontāni, uzreiz sataisījos, paņēmu zobenu un, pat nepaēdis brokastis, nolēmu mēģināt pamest pili.

— Es iešu tev līdzi! Tu ģībsti. Tu pazudīsi bez manis!

— Sonic, ja mēs nevaram atgriezties? — šajā brīdī es jau uztraucos par pūķi, kurš paliks tālāk no saviem radiniekiem.

"Bet jūs pats teicāt, ka zobens mūs atgriezīs," viņš iebilda, viltīgi samiedzot acis.

— Zini, man ir ideja! — es pasmaidīju. "Ja viss izdosies, mēs varēsim brīvi ieiet un izkļūt no pils, kad vien vēlamies."

— Kā šis?

— Un šādi!

Es atkal iegriezu pirkstā. Es nevaru teikt, ka man patika procedūra, bet es mēģināju to uzskatīt par medicīnisku procedūru. Tas ir nepatīkami, bet nepieciešams, un pats galvenais, tas pēc tam dziedē pats bez pēdām, kas nevar vien priecāties.

Apkaisusi zobenu, viņa pacēla to ar gandrīz ierastu žestu un mēģināja skaidri formulēt savu vēlmi:

— Lai režģī parādās vārti divi reiz pusotra metra mērogā, pa kuriem pils teritorijā varēs iekļūt un izkļūt tik reižu, cik vēlēsies. Bez manas atļaujas šie vārti netiks atvērti un pat nebūs redzami, it kā to nemaz nebūtu. Es varu dot vai atsaukt šo atļauju jebkurā laikā pēc savas brīvas gribas. Lai tas tā būtu!

Formulējot nosacījumu, es tik ļoti centos paredzēt visus notikumu tālākās attīstības variantus, ka sāku svīst.

— Līna, vai tu jūties slikti?

"Tas tagad pāries," sajutusi asu vājumu, viņa apsēdās tieši uz zāles, cieši vērodama vārtus.

Pagāja minūte vai divas. Pieci…

Kādā brīdī man šķita, ka nekas nav izdevies.

— Izskatās, ka esmu pārāk daudz vēlējusies…

Pirms es paguvu beigt runāt, režģa centrs kļuva miglains, it kā tīts dūmakā, un, kad realitāte kļuva skaidrāka, tajā vietā parādījās pamatīgi vārti ar izsmalcinātām eņģēm, gredzenu roktura vietā un iespaidīgu. slēdzene, kurā iesprūda atslēga. Šķita, ka zobenam kā neveiklam datoram ir vajadzīgs laiks, lai apstrādātu komandu secību.

— Sonic, tas izdevās!

— Līna! Tu esi īsta ēna! Zobens tev paklausa!

Es piegāju pie vārtiem, atslēdzu slēdzeni un ieliku atslēgu kabatā, garīgi pateicoties zobenam par to, ka izdarīju pat to, par ko nebiju domājusi. Vārti atvērās bez čīkstēšanas, un es izgāju tunelī zem sienas, un pēc vēl desmit soļiem es atrados ārpus pils un palūkojos uz milzi.

Sonics lidinājās netālu, un viņa jau tā milzīgās acis kļuva vēl lielākas.

— Tas nevar būt, Lina! Esam ārā! Esam ārā!

10. nodaļa. Vārti uz lielo pasauli

Mums ar Sonicu izdevās atrasties ārpus Dortholas pils, taču tagad mums vajadzēja redzēt, vai varam atgriezties.

— Tagad atgriezīsimies. "Tu ej pirmais," es pavēlēju.

Pūķis labprāt izpildīja manu vēlmi, bet… viņš nevarēja. It kā viņš būtu trāpījis neredzamā plēvē, gar kuru sāka parādīties tikko manāmi loki. Jā! Aizsardzība darbojas, un, spriežot pēc vakar redzētā, tā izturēs vēl kaut ko.