Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

Velti baidījos — guļamistaba izrādījās tukša, un pat gulta netika izjaukta. Varbūt šī guļamistaba nemaz nav viņa, vai arī Cvetkovs vēl nav devies gulēt. Piesardzīgi uzmetusi skatienu durvīm, es metos pie loga un priecīgi raudzījos uz rokturi, kas tur bija. Un arī uz terases jumta, kas atradās tieši zem loga, tikai metra attālumā.

Nebija pārāk grūti izkļūt un nolaisties lejā, pieķeroties pie notekcaurules un jumtu atbalstošā staba, un pēc pāris minūtēm es, no aukstuma drebēdams, ietinos iepriekš zemē nomestā segā. Drēbes droši vien vajadzēja meklēt tajā istabā, bet intuīcija man teica, ka man beidzas laiks. Ja mans tālrunis jau būtu uzlauzts, viņi, iespējams, būtu atraduši arī lietotni. Tas nav biedējoši, kamera sūta datus tieši uz serveri, un ir laba parole un ir konfigurēta automātiskā sūtīšana. Tāpēc es neizņēmu un neiznīcināju kameru. Ļaujiet viņam to novilkt. Varbūt kadrā iekļūs vēl kas svarīgs.

Un arī nācās kaut kā klusi pamest teritoriju bez kameru notveršanas un pārvarēt sētu!

Man par laimi Cvetkovam bija tikai lauku māja — apsargāta, bet tomēr ne apsardzes iekārta. Visticamāk, te neviens dienu un nakti pie monitoriem nedežurēja un ja ņēma rādījumus no novērošanas kamerām, tad tikai nepieciešamības gadījumā un internetā no mobilā telefona varēja redzēt, kas notiek, citādi man nebija ko skaidrot. mana veiksme.

Apsardzes SUV atradās vistuvāk žogam. Uzkāpjot taisni uz kapuces, vairākās kārtās salocītu segu uzmetu pāri smailajām žoga virsotnēm un, vienlaikus izmantojot to kā virvi un kāpnes, varēju uzkāpt un tikt pāri uz otru pusi. To darīt kailam novembra salnā bija vēl jautrāk, bet es centos nedomāt par neērtībām.

Lecot no trīs metru augstuma, es sagriezu potīti un kliedzu no sāpēm. Tūlīt kaut kur kaimiņu pagalmos sāka riet suņi. Vispirms vienu, tad otru. Man par pārsteigumu aiz manis aiz žoga arī atskanēja varena riešana.

Izrādās, ka kāds cits sargs, par kuru es pat nenojautu, gulēja visus manus manevrus?

Ignorējot sāpes potītē, es aizbēgu. Zobi klabēja no aukstuma, un man bija ļoti žēl segas, kas bija atstāta uz žoga, bet tā tur bija cieši iesprūdusi, aizķērusies uz kaltā dzelzs žoga smailēm. Šķiet, ka man nekad mūžā nav bijis tik auksti, un tā bija pretīga, nogurdinoša sajūta.

Es skrēju, cik mana sliktā kāja atļāva. Cvetkova māja stāvēja nedaudz malā, un uz to veda divi ceļi, viens caur ciematu un otrs uz lauku ceļu. Es to izvēlējos, cenšoties paslēpties ēnā ceļa malā un cerot, ka mana pazušana drīz netiks atklāta.

Diemžēl koki auga tālāk no ceļa un īpaši nebija kur paslēpties. Varbūt man vajadzēja izvēlēties citu ceļu, bet ceļš cauri ciematam man šķita kā lamatas, un bija par vēlu atgriezties — man būtu nācies skriet garām mājai, no kuras ar tādām grūtībām biju izbēgusi.

Izredzes izdzīvot tādā aukstumā izskatījās apšaubāmas, un visas cerības bija tikai, ka uz šosejas pretī stāsies kāda mašīna ar adekvātu vadītāju, kas, ieraugot nelaimē nonākušu meiteni, apstāsies un palīdzēs. Un būtu labāk, pirms Cvetkova cilvēki mani nenoķer…

Kņada aiz manis pie savrupmājas liecināja, ka mana bēgšana nav palikusi nepamanīta. Tālumā ņurdēja dzinējs, un vārti radīja raksturīgu troksni, velkot prom uz sāniem. Ja viņi mani noķers mašīnā, tad man gandrīz nebūs nekādu izredžu. Ar kājām pa mežu noteikti nevarēs izkļūt.

Knapi tiku līdz lielceļam, kad man blakus piebrauca apvidus auto, kas nogrieza man evakuācijas ceļu.

— Nu, beidz! — pa atvērto logu iesaucās rupja vīrieša balss.

Un, nedomādams paklausīt, es pagriezos un metos pretējā virzienā. Skrēju labi un ilgi, tāpēc vienīgā cerība bija aizskriet pie tuvākajiem Cvetkova kaimiņiem un lūgt palīdzību.

Izkožot zobus no asajām sāpēm, viņa skrēja cik ātri vien spēja. Asaras aizmigloja manu redzi, aizmiglojot nakts ainavu cietā izplūdumā. Klūpdama iekodu lūpā, līdz tā noasiņoja, bet turpināju, klibodama, kustinot kājas.

— Tava māte! — nāca no aizmugures

Aiz tām sinhroni cirtās durvis. Gandrīz uzreiz atskanēja klusināta bļaustīšanās un kaut kādi aplaudējumi, un kaut kas mani stipri iegrūda mugurā. Kliedzot, es paklupu un pa kaklu nokritu uz asfalta, kas pārklāts ar svaigu pūderi, nodīrājot savus kailos ceļus un plaukstas.

Bija auksti un sāpīgi tur gulēt, bet es nevarēju piecelties. Manās krūtīs bija dedzinoša sajūta, it kā es būtu norijusi lavu, un katra ieelpa un izelpa tika veikta ar lielām grūtībām. Un nez kāpēc mana kreisā roka nepaklausīja. Es laikam to sastiepu.

Pār mani noliecās tā paša Borisa figūra, kas vadīja mašīnu. Vienaldzīgas acis ieskatījās viņa sejā, un vīrietis pamāja ar galvu, sarūgtināts saknieba lūpas.

— Kāpēc tu viņu izsmēji, idiot? — Iztaisnojies viņš jautāja kādam ārpus mana redzes lauka.

— Es… Man viņa nepatīk, Bor. Sasodīts… — viņam blakus parādījās puisis tieši tādā pašā tērpā. Viņš visu laiku rosījās, it kā nespētu nostāvēt uz vietas, un nervozi raustīja matus pakausī. — Varbūt… Varbūt mums vajadzētu piezvanīt ārstam?

— Tev jāsauc ārsts, idiot! Nu, sazvanīsimies, ko tad? Jūs nesaņemsit hemoroīdus. Priekšnieks tevi apglabās viņai blakus, saproti?

— Bet… Tā ir kļūda. Tur… Borja, es… Es redzēju briesmoni. Es tikko izkāpu no mašīnas, un tur tas bija. Es neviļus nospiedu sprūdu.

— Tu pats… esi briesmonis! Sasodīts narkomāns! — Boriss neķītri zvērēja.

— Es to neizmantoju, es zvēru! Es jums saku, es sapņoju kaut ko tādu…” jauneklis noraizējies paskatījās apkārt un nodrebēja.

— Neatkarīgi no tā, vai jūs to izmantojāt vai nē, mēs to izdomāsim vēlāk. Vispār meitene vairs nav īrniece. Pabeidziet, un no rīta mēs pateiksim priekšniekam, ka viņa ieskrēja mežā, punkts.

— Kā pabeigt? Cīnies, varbūt… Nē, es to nevaru!

"Vai pēc visa, ko esat paveicis, jūs joprojām liksit mani histēriski?" Vai man uzsist kādu kāpostu zupu, lai nāk pie prāta?

— Nevajag zupu…

— Dzēst, es teicu! — Boriss drūmi paskatījās apkārt.

— Vai varbūt tu pats? Nu… Tev ir lielāka pieredze.

— Tā ir jūsu vaina, jums ir jānes atbilde.

Klausoties šo absurdo dialogu kā no sliktas filmas, varēju tikai sekli elpot. Es