Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

— Dod man, citādi tu viņu nožņaugsi! — es pārliecinoši satvēru Dildas roku un atlaidu pirkstus, aizvedot prom nedzīvo pūķi. Es ceru, ka viņš vienkārši noģībs un pamostas, pretējā gadījumā Sonic būs sarūgtināts. — Tagad seko man! — Viņa pavēlēja, skrienot uz pils pusi.

— Es lidošu uz priekšu, man jāpaslēpj ganāmpulks! — Sonics nočīkstēja un gandrīz uzreiz pazuda no redzesloka.

Es skrēju viņam pakaļ, un man aiz muguras puiši čaukstēja ar kailajiem papēžiem pa zāli. Es skrēju uz pili pirmais un gandrīz aizrāvu elpu, neskatoties uz to, ka slaidā Dilda bija krietni atpalikusi. Hm! Izrādās, ka esmu lielisks skrējējs, man pat patika šādi skriet — ātri un bez maksas. Varbūt mums vajadzētu atsākt treniņus…

Atsākt apmācību?

Pēdas kedās. Taka kā lentīte vijas zem katra soļa. Ir karsts un es dzeru ūdeni no sporta pudeles…

Es skrēju! Viņa noteikti skrēja! Tas bija kādā mežā vai parkā. Manu acu priekšā parādījās skaidra aina.

— Nyera! Nepamet mani! Nyera! — Šnirs, kurš bija krietni aiz mums, kliedza.

Lielais puisis jau bija mani panācis, un es iebļāvos, neļaujot viņam atvilkt elpu:

— Vārds! Kāds ir tavs vārds!

Es neskatījos uz viņu, tikai uz debesīm. Biedējošas nosfēras riņķoja tieši virs vietas, kur vakar atradās nelūgto viesu nometne. Lieliski! Mazajam tas izdodas.

— Tu nevari nosaukt savu īsto vārdu, nyera! Diemžēl šī… — Dilda apmulsa un noklepojās.

Kaut kas man teica, ka segvārdi nav piemēroti tādā jautājumā kā maģija.

— Tā ir katastrofa ticēt stulbumam! — es viņu pārtraucu. — Bet, ja vēlies, paliec šeit.

Es izaicinoši atvēru vārtus un iegāju iekšā.

— H-kā tu tur nokļuvi?! — Šnirs, kurš beidzot ieradās laicīgi, tik ļoti izspieda savas jau tā glancētās acis, ka varēja par to strīdēties ar Soniku.

"Es te biju reiz…" Tilda atvēra dūraiņu un aptaustīja resnīšu biezos stieņus, it kā būtu aizmirsis, ka tos tūlīt apēs vai ko vēl ļaunāku.

— Ja gribi nākt pie manis, nosauc vārdus. Dzīvs!

"Es esmu Maķedonija," mazais atzinās un likās samulsis.

"Es dodu atļauju uzart Maķedoniju iebraukt pils teritorijā, ja viņš nepārkāpj likumu, nezog, nebojā mantu vai nenodara man nekādu kaitējumu," ceru, ka visu pateicu pareizi.

— Ak! Vārti ir parādījušies! Liels vārtiņš! Vai tu viņu redzi?!

— Diezgan silts? Šeit nav vārtu! — stūrgalvīgā Dilda bija sašutusi, gandrīz vai raudādama.

— Jā, stulbi! Skaties! — Šnirs atvēra durvis un iegāja iekšā.

— Tas ir neiespējami! Neviens tur nevar ieiet, Shnyr! Šī ir Dortas zāle! Šis ieguva ir haoss! Tauki ir ugunī!

Es pakratīju galvu.

"Jums būs nepatikšanas, kad nāsfēra nonāks pie jums, ja jūs nekavējoties neidentificēsit sevi!"

Sikspārņi, pie kuriem ērgļi varēja augt un augt — te ļoti kļūdījos, novērtējot izmērus, jau bija beidzis nometnes apskati un pagriezās uz pili. Arī Dilda to pamanīja un rezignēti nopūtās:

— Silan mani!

"Es dodu atļauju Silānam iebraukt pils teritorijā ar nosacījumu, ka viņš nepārkāpj likumu, nezog, nebojā mantu un nenodara man nekādu kaitējumu," es teicu tikpat svinīgi. Un viņa piebilda: "Nāc!"

Puisis pilnībā nopeldēja, un man pašai nācās atvērt vārtus un ievilkt viņu iekšā aiz apkakles.

— Viņas tur nebija! Tā nebija… — Dilda apstulbusi nomurmināja, atskatoties uz restēm, kamēr es viņu vilku aiz krekla.

— To es saku! — apstiprināja Šnirs, sajūsmā lecot augšā.

Viņš pagrieza savu apaļo, nolocīto galvu tā, ka viņa izdilis kakls, šķiet, nespēs izturēt svaru, un tas ripo pa zāli kā garausu bumba.

— Tad tu būsi pārsteigts. Aiz manis! — Es skrēju uz aizmugurējo ieeju. Atvērusi smagās durvis, viņa pavēlēja: "Nāciet iekšā!" — un devās taisni uz veļas telpu.

Es atvedu zēnus šeit kāda iemesla dēļ. Nav zināms, cik ilgi mums būs jāslēpjas un cik ātri nosfēras aizlidos. Viņiem šodien noteikti vajadzētu nakšņot pilī, vai nevajadzētu viņus naktī izmest? Un ja tā, jums vajadzētu sakārtot putru. Es patiesi baidījos iegūt utis vai ko citu. Turklāt bija nepieciešams puišus noslogot, lai neatliek laika stulbiem jautājumiem vai liekām bailēm.

– Šeit ir dažas ziepes, jūs varat izmantot šīs mazgāšanas lupatiņas vietā. Paliec šeit, es tev atnesīšu tīras drēbes…

Un tad es atcerējos par puķu atvilktni, kuru pirms skriešanas paspēju iebāzt klēpī. Viņš nekad neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Uzmanīgi izmakšķerēju to gaismā un pārbaudīju. Patiešām, viņš izskatās pēc Sonic, izņemot to, ka viņš izskatās nedaudz huligāns. Dzeltenais kušķis samatējis lāstekās, arī aste izbalējusi. Pūķis izskatījās slims un novārdzis.

— Kad tu viņu noķēri? — jautāju klusajai Dildai.

— Pirms trim dienām.

— Trīs dienas?! Vai jūs kādreiz esat viņu barojuši? Vai tu man iedevi kaut ko dzert?

No puiša apmulsušā skatiena bija skaidrs: ne viens, ne otrs. Es aizkaitināta nopūtos, un tajā brīdī Sonics izlidoja pa veļas telpas šauro logu.

— Viņš nogalināja manu brāli! Nogalināja viņu badā un pēc tam nožņaudza! Paņemsim viņu pie sienas un pabarosim tiem radījumiem, kas riņķo virs pils. Vai Sefīra!

— Sonic! — Biju sašutis par tādu asinskāri.

Tik dusmīgu pūķi nebiju redzējusi, un priecājos, ka puiši viņu nesaprata.

"Viņi nogalināja…" Sonics nelaipni samiedza acis un paskatījās uz Tildu.

— Pagaidi! “Uzmanīgi paņēmu saburzīto pūķi un ieliku to sile ar ūdeni. "Esmu pārliecināts, ka tavs brālis ir tikpat foršs un stiprs kā tu." Tagad mēs viņu liksim pie prāta.

Tiklīdz pūķis kļuva slapjš, viņš atdzīvojās, apgriezās uz ķepām un ar savu mazo mēli sāka alkatīgi klīst pa ūdeni — tas ir visskaistākais skats. Joprojām brīnījos, ka pūķu mēles nebija dakšotas, kā ķirzakām pienākas, bet vienkārši sārtas un asas.

— Dzīvs! — Sonics čīkstēja.

— Dzīvs! — Dilda izdvesa un pēkšņi ielauzās uzvarošā smaidā. "Zilais pūķis beidzot mūs atveda uz Dortholas pili!" Vecā Aruha savā pareģojumā nekļūdījās.

— Lieliski. Un ko tev te vajag? — es piesardzīgi uzlūkoju puisi.

"Draklorda Berliana burvju zobens," viņš atbildēja un samulsa. — Viņš ir kaut kur šeit —